Pēdējos divos gados esmu piedzīvojusi savā dzīvē tādus pamatīgus jaunus sākumus. Tā
es
saucu pavērsienus, kas spēcīgi maina manu ikdienu un dzīves uztveri kopumā.
Taču pirms katra šāda jauna sākuma ir bijusi dziļa bedre. Šī bedre uzradusies ne saukta,
ne
aicināta, lai liktu paskatīties uz to, ko nevēlos redzēt vai uzrunāt. Citiem, no malas
skatoties
uz manu dzīvi, varētu šķist, ka man vispār nav iemesla atjēgties kārtējā bedrē, jo mana
dzīve tieši pēdējos gadus rit bez drāmas tajā. Tomēr katra bedre aiz sevis nes jaunus
apvāršņus vai jaunu skatienu uz redzamo- tā ir vērtīgākā dāvana. Tāda ir lietu kārtība, ka
atbrīvoties no zābaciņiem, kas ir palikuši par mazu, varam tikai tad, kad tie sāk spiest.
Tikai
no mums pašiem atkarīgs, cik ilgi cietīsimies, līdz tiksim pie jauniem.
Savā dzimšanas dienas pirtī piedzīvoju vienu no redzējumiem:
Esmu maza rotaļīga un priekpilna meitene ar vējā plīvojošiem, zaigojošiem matiem, kura skrien pa pļavu, ik pa laikam tajā ieguļoties, lai saplūstu ar to. Pēc tam dodos mežā, kur apmetu kūleni sena ozola zarā un vēroju vāveres citā kokā. Līdz nokļūstu pie ezera, kurā vēroju sauli vizuļojam un sevi tajā ienirstot. Pēc peldes dodos pāri kalnam uz kādu ēku tālumā, šķiet, uz mājām. Taču, nonākot uz sliekšņa, redzu, ka tas ir svētnams. Veru durvis un eju iekšā. Altāra vietā tur plūst zeltītas gaismas ūdenskritums. Stāvu tajā un jūtu, kā šī zeltītā gaisma piepilda mani visu- manu ķermeni, manu lauku. Izgājusi no svētnama, esmu pieaugusi, ar biezu un smagu bizi. Cenšos to sakārtot tā, lai man netraucētu, līdz uztinu to uz galvas kā kroni. Tad uzlecu zirga mugurā un dodamies tālēs.
Esmu pļavā, kur rotaļājos, ka maza meitene. Nolecu no zirga un impulsa vadīta ar nazi nogriežu savu bizi. Mani mati plīvo vējā. Esmu brīva un gatava doties izbaudīt mežu…
Šie brīži pirms jauna sākuma ir tie, kuros visbiežāk mēdzam zaudēt drosmi vai izjūtam apjukumu, ja arī Tev tā gadās, esmu gatava Tevi atbalstīt Tavā ceļā.
Par jaunu sākumu ikvienam!
Priekā!